Modernās sabiedrības izceļ viena būtiska iezīme – tajās vienlaicīgi sadzīvo vairāki pasaules uzskati un vērtību koncepti. Šie no morālām (vērtību) pārliecībām pārņemtie koncepti nav vispārināmi un tos nav iespējams līdzsvarot ar argumentētu diskursu. Tiem piemīt būtiska atšķirība morālu konceptu un „pareizas” dzīves no/izvērtēšanā. Modernā demokrātija, saskaroties ar vairākām ētiskajām koncepcijām par to, kas ir labs var radīt tikai pamatu atšķirīgo grupu konfliktu un problēmu risināšanai.
Ņemot vērā, ka plurālā sabiedrībā vienlaicīgi pastāv vairākas vērtību sistēmas, kuras daudzos gadījumos nav iespējams ne neitralizēt, ne izlīdzināt ir nepieciešams atrast līdzības, kas spētu šīs vērtību sistēmas savienot un vienlaicīgi būtu pieņemamas visām grupām. Tikai panākot zināmā mērā konsensu par pamatvērtībām brīva demokrātiskā iekārta ir spējīga funkcionēt.
Tomēr ar to nevajadzētu saprast vienas grupas vērtību sistēmas uzspiešanu citām un pasniegšanu kā kopējo izvēli.
Rietumu sabiedrībās 20. gadsimta 80-tajos gados notika ievērojamas pārmaiņas kolektīvajā identitātē un vērtību sistēmā. Sociālo pārmaiņu rezultātā norisinājās kulturāla un politiska polarizācija, kā arī aizvien pieaugošāks sadalījums starp dažādiem dzīvesveidu piekritējiem.1 Saskaņā ar R. Ingelhartu, sociālās pārmaiņas noveda pie vērtību sistēmas pārbīdes. Priekšplānā materiālajām vērtībām izvirzījās postmateriālās vērtības. Tādejādi sabiedrības uzmanības centrā nokļuva nevis iespējamā ienākumu maksimizēšana, bet gan apkārtējās vides (ekoloģijas) vērtības un indivīda dzīves kvalitātes paaugstināšana. Šī iemesla dēļ lielāka uzmanība tika piešķirta līdzdalībai un argumentētām diskusijām un tādā veidā vēl vairāk nostiprinot demokrātiju. Kopumā kopš 1970-tajiem gadiem rietumu sabiedrībās bija iespējams novērot „līdzdalības revolūciju”, kas politiskajā dienaskārtībā ienesa vairākas demokrātiskās pašnoteikšanas formas, kuras 80-tajos gados visvairāk izmantoja dažādas jaunās sociālās kustības.
Atgriežoties pie minimālajām prasībām jeb pamatvērtību kodola, kādam ir jāpiemīt kulturāli plurālām sabiedrībām. Pirmkārt, tas nedrīkst būt iekšēji tik noteikts, lai tiktu uzlūkots kā obligāta prasība visām sabiedrības grupām. Runājot Dž. Raulsa jēdzieniem, politiskajā kopienā ir jābūt sava veida „overlapping consensus” Šis konsensus nedrīkst ietvert visaptverošu koncepciju par to, kas ir labs un nedrīkst to uzspiest visām etniskām un kulturālām grupām.
Raulsa izpratnē taisnības un skaidrā saprāta vērtības ir tās, kuras ļauj nodrošināt plurālismu. Taisnīguma princips šajā ziņā ir galvenās politiskās vērtības5, kurām gan vēl nav pietiekamas, lai nodrošinātu demokrātisku pašpārvaldi. Demokrātijas pamatvērtības plurālistiskā sabiedrībā nevar būt visaptverošas, to mērķis ir politiska integrācija un tās skar tikai politisko kopienu.
Demokrātijas stabilitātei nepieciešamās pamatvērtības nevar tikt tieši pārņemtas no plurālistiskajām sabiedrības struktūrām. Tāpat tās nevar būt tik visaptverošas, lai varētu raksturot dzīvesveidu vai labā koncepciju. Demokrātijas pamatvērtībām ir jābūt iespējamām tikt izvērstām un savienotām arī kopā ar citiem pasaules uzskatiem, vērtību koncepcijām un sistēmām. Tādejādi demokrātijas priekšnoteikums nav spēcīga kolektīva identitāte vai ticība kādai konkrētai reliģijai kā to bieži mēģina uzsvērt dažādi politiskie spēki. Demokrātijai ir jāspēj pilsoņiem pasniegt savu demokrātisko formu kā vērtību pašu par sevi, jo tās atbalsta punkts var būt tikai pati politiskā sabiedrība.
Brīvība neapšaubāmi ir viena no pamatvērtībām ar kurām tiek identificēta demokrātija, tomēr šī brīvība liberālā nozīmē var tikt saprasta arī kā personīgā rīcības brīvība, kuru sargā aizsardzības tiesības. Pie šīm brīvībām kā liberālās demokrātijas pamatvērtība pieder arī reliģijas un apziņas brīvība, kā arī īpašumtiesības.
Daudz lielākā mērā šīs vērtības ir pieskaitāmas pie liberālām aizsardzības tiesībām, kuras kā politiskās vērtības kopumā ir uzskatāmas par demokrātijas pamatu. Blakus brīvībai ir cilvēka cieņa, kurai tāpat būtu nepieciešams būt par pamatu politikas iekārtai. Taču šīs pamatvērtības nav vēl pietiekami precīzas demokrātiskai politiskai iekārtai, turklāt attiecības starp brīvību un cilvēka cieņu ir pārāk neskaidras. Ar šo argumentu diskusijā par pamatvērtībām tiek pievienota vēl viena neskaidrība.
Vērtība un demokrātijas procedurālā pieeja
Reālisma (realistischen denken) domas piekritēji bieži norāda, ka demokrātijai nav nepieciešama balstīšanās uz vērtībām, jo „demokrātija ir tikai metode politisko lēmumu pieņemšanai, ar kuras palīdzību atsevišķi indivīdi konkurences cīņas rezultātā iegūst tautas balsis lēmumu tiesiskai pieņemšanai (Entscheidungsbefugnis)”. Šī, plaši pazīstamā demokrātijas definīcija ir pamats ekonomikas teorijai, paskaidrojot, ka politisku lēmumu pieņemšanai nav nepieciešamas vērtības, bet tikai indivīdu interešu artikulēšana. Vairākuma vara, reprezentācijas princips un vispārējas, brīvas un vienlīdzīgas vēlēšanu tiesības ir viens no procesa noteikumiem, kas jāievēro, lai tautas gribu pārveidotu politiskā lēmumā.
Pret šo „reālistisko” pozīciju tiek izvirzīti iebildumi, ka demokrātijas procesu var novērtēt arī pēc citiem kvalitātes kritērijiem, kuri šajā izpratnē tiek atstāti novārtā. Turklāt demokrātija ir kas vairāk nekā procesu summa, tā ir „politiska kopiena, kas tiek realizēta tikai pilsoņu aktīvas lietošanas rezultātā”.
Vēl jo vairāk, aplūkojot tuvāk attiecības starp vērtībām un lēmumu pieņemšanas procesu, ņemot vērā, ka ar to palīdzību demokrātiskam režīmam ir jāveicina arī sava leģitimitāte. Tādēļ likumsakarīgi rodas jautājums kā šos leģitimitātes priekšnoteikumus varētu atjaunot un nostiprināt. Pilsoņiem ir jābūt pārliecinātiem, ka demokrātijas process darbojas saskaņā ar viņu vērtībām un viņi ar savām tiesībām un pienākumiem šo demokrātisko iekārtu arī atzīst. Demokrātijas process tiek atzīts no pilsoņu puses tikai gadījumā, ja vēl bez lēmumupieņemšanas kvalitātes sniedz arī iemeslus, kādēļ pamatvērtības ir atzīšanas vērtas un pareizas. Tomēr tikai pielietojot tiesības un pienākumus iedzīvotājiem tiek audzināta vērtību apziņa, kas vēlāk pārvēršas par tikumu. Tādejādi demokrātijas process nav neitrāls, bet gan balstās uz priekšnoteikumiem, ka pozitīvas pieredzes gadījumā tiks reproducēts.
Pilsoniskā sabiedrība un pilsoņu iesaistīšanās
Pilsoniskā sabiedrība ir pilsoņu darbības telpa, kura nav saistīta ar valsti vai tirgu. Saskaņā ar demokrštiskām tiesībām tās ievaros veidojas daudz asociāciju. Zem šīm asociācijām slēpjas plašs klāsts ar pilsoņu angažētības veidiem, sākot no brīvprātīgās un pašpalīdzību grupām līdz sabiedriski politiskās iesaistes pilsoņu iniciatīvu grupās un nevalstiskajām organizācijām. No šīm grupām un iniciatīvēm rodas impulsi uz ģimenēm, skolām, kaimiņiem vai pilsētu daļām. Tomēr pilsoniskā sabiedrība orientēta ne tikai uz pilsoniskās sabiedrības infrastruktūras izveidi un demokratizāciju, bet šeit parādās iespējas valstī un sabiedrībā tematizēt tēmu par institūciju un organizāciju demokratizāciju. Savu interešu, vajadzību un grupu identitātes paušanā tiek demonstrēta atklātā pozīcija, kas attīsta politiskās ietekmēšanas veidus. Piedzīvotā pilsoniskā līdzdalība nodrošina politisko izglītošanās procesu.
Mūsu komentārs
Modernai sabiedrībai raksturīgs vērtību plurālisms. Tomēr arī demokrātiskai kārtībai nepieciešams vērtību fundamentālais pamats. Demokrātijas pamatvērtības nedrīkst būt visaptverošs ētikas koncepts, tām jābūt balstītām ar sabiedrības politisko identitāti. Pamatvērtības formulē politisko minimālkonsensu, par ko visatšķirīgākās sabiedrības grupas ir spējīgas vienoties. Tādas liberālās vērtības kā brīvība un cilvēku cieņa ir jāpapildina ar specifiskām demokrātiskām vērtībām kā argumentēšana un līdzdalība. Tomēr šīs vērtības nav iespējams „objektīvi” noteikt no augšas: valsts vai konstitūcijas. Šīm pamatvērtībām jābūt atzītām no pilsoņu puses un tās jāīsteno kā politiskie tikumi. Tāpēc demokrātiskā stabilitāte ir tik ļoti instruēta politiskajā kultūrā, kurā jāglabājas šīm pamatvērtībām un kurā tās tiek reproducētas. Bet demokrātiskam režīmam un procedūrām jābūt tā izveidotām, ka tās ietvaros ir iespējams šīs pamatvērtības realizēt un atbilstoši tām pilsoņi ir spējīgi šīs vērtības uzturēt. Tādā veidā pilsoniskā sabiedrība ir demokrātisko pamatvērtību augsne. Valstij ir jānodrošina veicinošie apstākļi, tai pat laikā jāsaprot, ka šo sfēru valsts nedrīkst pārņemt savā pārvaldībā. Tādā veidā demokrātijas pastāv balstoties uz tādiem vērtību priekšnosacījumiem, kas to sekmē, bet kas to nedrīkst piespiest.
Iesakam iepazīties ar šādu papildus literatūru:
- Böckenförde E.,W. Staat, Gesellschaft, Freiheit. Studien zur Staatslehre und zum Verfassungsrecht. Frankfurt/M. 1976. S. 23.
- Buchstein H. Die Zumutungen der Demokratie. Von der normativen Theorie des Bürgers zur institutionell vermittelten Präferenzkompetenz. In: (Hrsg.): Beyme K.,Offe C. Politische Theorie in der Ära der Transformation. PVS-Sonderheft 26/1995, S. 295-324.
- Cohen J. Arato A. Civil Society and Political Theory. Cambridge/Mass:MIT Press, 1992.
- Forst R. Kontexte der Gerechtigkeit. Frankfurt/M. 1994.
- Greiffenhagen M.,Greiffenhagen S. Ein schwieriges Vaterland. Zur politischen Kultur Deutschlands. München, 1979.
- Greven M.,T. Demokraten fallen nicht vom Himmel. Demokratischer Grundkonsens als Voraussetzung oder Folge demokratischer Politik? In: Klein A.(Hrsg.): Grundwerte in der Demokratie. Bonn-Köln, 1995, S. 30-35
- Habermas J. Faktizität und Geltung. Frankfurt/M. 1992.
- Inglehart R. Modernisierung und Postmodernisierung. Kultureller, wirtschaftlicher und politischer Wandel in 43 Gesellschaften. Frankfurt/M.:New York ,1998,
- Kaase M.The Challenge of the ‚Participatory Revolution‘ in Pluralist Democracies. In: International Political Science Review. Heft 5/1984, S. 299-318
- Klein A., Schmalz-Bruns R. Politische Beteiligung und Bürgerengagement in Deutschland. Bonn 1997, S. 7-38
- Lehmann K. Grundwerte. In: Evangelisches Staatslexikon. (Hrsg.) von der Görres-Gesellschaft, 7. Aufl., Freiburg, Basel, Wien 1986, Bd. 2, S. 1131-1137.
- Marshall T., H. Bürgerrechte und soziale Klassen. Zur Soziologie des Wohlfahrtsstaates. Frankfurt/M.-New York 1992
- Offe C.,Preuß U., K. Democratic Institutions and Moral Resources. In: Held D.(ed.): Political Theory Today Cambridge/U.K. 1991, S. 143- 171
- Rawls J. Die Idee des politischen Liberalismus. Frankfurt/M. 1992, S. 293-332.
- Rosa H. Identität und kulturelle Praxis. Politische Philosophie nach Charles Taylor. Frankfurt/M.: New York, 1998.
- Schmalz-Bruns R. Reflexive Demokratie. Die demokratische Transformation moderner Politik. Baden-Baden 1995.
- Schmitt M. Demokratietheorien. Eine Einführung. Opladen 1995.
- Schumpeter J. Kapitalismus, Sozialismus und Demokratie. 7. Aufl. Tübingen und Basel 1993
- Taylor C. Aneinander vorbei. Die Debatte zwischen Kommunitarismus und Liberalismus. In: Honneth A (Hrsg.): Kommunitarismus. Eine Debatte über die moralischen Grundlagen moderner Gesellschaften. Frankfurt/M.: New York 1993, S. 103-130
- Vester M., von Oertzen P., Geiling H., Herrmann T.,Müller D. Soziale Milieus im gesellschaftlichen Strukturwandel. Zwischen Integration und Ausgrenzung. Köln 1993
- Walzer M. Zivile Gesellschaft und amerikanische Demokratie. Berlin 1992.