Vienotas Eiropas valstu valūtas izveides pirmsākumi ir meklējami jau 1957. gadu, kad Romā noslēgtais Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, kas aicināja ciešāk koordinēt dalībvalstu ekonomisko politiku. Kopš tā laika dalībvalstis strādājušas, lai integrētu ekonomiku, atvērtu tirgu un stabilizētu savstarpējās valūtas maiņas likmes. 20. gadsimta 70. gados vienotās valūtas ideja nostabilizējās. Kopš tā laika ES dalībvalstis vairakkārt mēģināja ieviest vienotu valūtu, taču šos centienus izjauca ekonomiskā un monetārā nestabilitāte. Visbeidzot 80-to gadu otrajā pusē stabilizējās valūtu maiņas likmes, radot priekšnoteikumus 1989. gada Delora plāna izveidei, kas paredz vienotas valūtas ieviešanu. Pēc tam 1992. gadā tika noslēgts Māstrihtas līgums, kurā iekļauti noteikumi par ekonomisko konverģenci un izstrādāts plāns eiro kā bezskaidras naudas ieviešanai 1999. gadā. Banknotes un monētas tika laistas apgrozībā trīs gadus vēlāk, 2002. gadā (iepazīsti ES vēsturi šeit).
Eiro ieviešana ir radījusi priekšrocības ne tikai tūristiem, cenu novērtēšanā un valūtas maiņas operāciju atcelšanā, bet arī ievērojami atvieglojusi eiro zonas ietvaros strādājošo uzņēmēju darbību. Eiro zonas paplašināšana nākotnē stiprinās šīs priekšrocības un ļaus tās plašāk izmantot Eiropas Savienībā, lai nodrošinātu ekonomisko stabilitāti, un arī tādēļ, ka vienots tirgus ar vienotu valūtu ir daudz efektīvāks nekā tirdzniecība daudzos tirgos ar dažādām valūtām. Samazinās patērētāju un uzņēmumu izmaksas, un tiek veicinātas investīcijas. Eiro vienkāršo dzīvi – ceļojot vai slēdzot darījumus, vairs nav jāmaina valūta. Turklāt vienotā valūta sekmē ekonomisko stabilitāti. Turklāt vienotais tirgus ES padarījis par lielāko tirdzniecības bloku pasaulē, kas ļauj nostiprināt pozīcijas starptautiskajā arēnā. Pāris gadu laikā, kopš eiro ieviešanas tā ir kļuvusi par otro spēcīgāko valūtu pasaulē, uzreiz aiz ASV dolāra. Arī iedzīvotāju skaits eiro zonas ietvaros ir vairāk kā ievērojams, patlaban tas sasniedz 315 miljonus, bet pēc jauno dalībvalstu pievienošanās veidos 415 miljonus iedzīvotāju.
Jāatzīmē arī, ka eiro ieviešana ir arī politisks lēmums. Pēc konfliktu pārpilnās 20. gadsimta pirmās puses Eiropas vadītāji bija stingri apņēmušies stiprināt Eiropas vienotību – tā ir daļa no Eiropas identitātes veidošanas, kurai atsevišķas valstis joprojām pretojas, argumentējot, ka nevēlas zaudēt savu suverenitāti vai ekonomiskos instrumentus.
Pašreiz eiro ir pieņēmušas piecpadsmit dalībvalstis – 1999. gadā eiro pieņēma vienpadsmit valstis, bet pašlaik eirozonā ietilpst jau 18 valstis – Austrija, Beļģija, Francija, Grieķija, Igaunija, Īrija, Itālija, Kipra, Latvija, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija un Vācija. (Interesanti, ka Igaunija kā Baltijas valstu straujāk augošā ekonomika iestājās eirozonā vairākus gadus pirms Latvijas, kas pozitīvi atspoguļojās arī tās ekonomiskajos rādītājos. Tiesa gan pašreizējie statistikas dati apliecina, ka Igaunijas ekonomika varētu tehniski būt iegājusi recesijas fāzē, kā rezultātā būtiski apgrūtinās patērētāju kreditēšana (skat. eesti sms laenud ilaen.com analīzē)
Ņemot vērā pašreizējo notikumu attīstību varam prognozēt, ka tuvāko 10 gadu laikā monetārajai savienībai varētu pievienoties arī Apvienotā Karaliste. Lai labāk izprastu šo pozīciju, apskatīsim visu pēc kārtas un sāksim ar sabiedriskās domas un politisko faktoru izpēti, kas ir būtisks priekšnoteikums, lai saprastu iekšpolitiskos iemeslus Lielbritānijas pašreizējai nostājai attiecībā pret dalību Eiropas vienotajā monetārajā savienībā.