Analizējot Korsikas centienus iegūt neatkarību turpmāko 17 gadu laikā, vairāki faktori apstiprina šī pieņēmuma pareizību: Francijas politikas un prezidenta loma Korsikas neatkarības jautājumā, Francijas decentralizācijas politika, Korsikas lēnie ekonomikas izaugsmes tempi salīdzinājumā ar kontinentālo Franciju, vardarbīgās korsikāņu kampaņas par neatkarības iegūšana, atšķirīgā vēsturiskā pieredze, valoda un kultūra. Svarīgi atzīmēt to, ka visu šo faktoru kopums rada priekšnoteikumus ātrai neatkarības iegūšanai Korsikā.
Divpadsmit kilometrus uz ziemeļiem no Sardīnijas, un 180 km no kontinentālās Francijas (Nicas) atrodas Korsika1. Neliela sala, kas ar atsevišķiem izņēmumiem nekad nav bijusi neatkarīga no citu valstu ietekmes/kontroles. To kontrolēja romieši, vandāļi, bizantieši, austrumgoti, mauri, dženovieši un visbeidzot francūži (pavisam kopš 1815. gada). Tikai 18. gadsimta vidū ilgstošu cīņu rezultātā korsikāņiem izdevās iegūt neatkarību, no tā brīža valdniekiem. Bet Dženova, kas nespēdama tikt galā ar salas iedzīvotājiem to vēlāk pārdeva Francijai. Parīzes vēlmi kontrolēt salu ir iespējams skaidrot galvenokārt ar vēlēšanos nepieļaut, ka tās krastu relatīvā tuvumā kāda teritorija nonāktu citas lielvaras kontrolē.
Korsikas kalnainais reljefs veicināja atšķirīgu paražu, tradīciju, likumu veidošanos ne tikai no citām valstīm, bet arī vienai salas ielejai no otras. Taču iespējams, ka tieši pateicoties dažādo varu ietekmēm korsikāņi spēja nostiprināt un saglabāt savu unikālo identitāti un nevēlas sevi asociēt kā francūžus, lai arī bijuši tās kontrolē jau gandrīz 300 gadus. Viens no piemēriem, kas korsikāņus tomēr nedaudz tuvina Francijai un otrādi ir, vēlāk par imperatoru kļuvušais, korsikānis Napoleons Bonaparte. Ar viņu vienlīdz lepojas gan korsikāņi, gan francūži, taču tas ir par maz, lai liktu korsikāņiem kļūt par francūžiem. Īpaši pieminama ir korsikāņu valoda – corse. Tā ir viena no 14 italoromāņu valodām, kuras pamati ir līdzīgi sardīniešu valodai, bet, mainoties varas ietekmei, valoda mainījusies līdzi, integrējot vārdus no franču un itāļu valodas.
Tradicionāli Francijas valsts noraida reģionālo un mazākumtautību valodu lietošanu, uzskatot franču valodu par valsts eksistences garantu. Pēc 1539. gadā pieņemtā Villersa-Kottereta edikta (franču valodā Ordonnance de Villers-Cotterêts) 111. panta franču valoda ir vienīgā Francijas valsts pārvaldes valoda.5 Līdz 1973. gadā sākās brīvprātīga korsikāņu valodas apguve vasaras skolās, kas vēlāk kļuva par nozīmīgu nacionālo simbolu. 1974. gadā Francija atļauj šo valodu mācīt skolās, bet 1989. gadā to oficiāli ļauj lietot līdzās franču valodai, tomēr divvalodības statusu tā vēl nav ieguvusi pat mūsdienās. Ņemot vērā visu iepriekšminēto, ir iespējams argumentēt, ka korsikāņu valodas atšķirības ir viens no faktoriem, kas rada sarežģījumus savstarpējās attiecībās un neveicina savstarpējo integrāciju.
Salas iedzīvotāju nevēlēšanās pakļauties Francijas kontrolei bieži izpaužas kā bruņotas sadursmes, no kurām spilgtākais piemērs bija Francijas augstākā pārstāvja uz salas nogalināšana 1998. gadā. Turklāt ierasti ir arī uzbrukumi varas simbolizējošām iestādēm: bankām policijai, pastam. Turklāt nepatika pret Franciju un vēlēšanās iegūt neatkarību, iet vēl vienu soli tālāk un vēršas pret nekorsikāņiem, kuriem uz salas pieder īpašumi.8 Tomēr neskatoties uz šo vardarbību Korsika ir kļuvusi par iemīļotu galamērķi tūristu vidū.
Politiskās situācijas izvērtējums
Eiropas valstu politiskajās tradīcijās ir vērojami vairāki piemēri par atsevišķu etnisko grupu centieniem iegūt savu valstisko neatkarību, atdaloties no lielākām nācijām. Bieži vien šis process ir saistīts ar vardarbīgām mērķa sasniegšanas metodēm, kurā atsevišķas grupas izmanto etnisko terorismu (piemēram, basku “Basku Tēvzeme un Brīvība” (Euskadi Ta Askatasuna) Spānijā, “Īru Republikāņu Armija” (Irish Republican Army) Ziemeļīrijā. Lai arī Korsikā kopš 1970-tajiem gadiem atsevišķas grupas realizē savus nacionālistiskos mērķus ar vardarbīgām metodēm, tomēr galvenais faktors, ka determinēs Korsikas neatkarību būs Francija.
Korsika, kas ir ceturtā lielākā sala Vidusjūrā pēc Sicīlijas, Sardīnijas un Kipras ir Francijas viens no 26 reģioniem. Saskaņā ar Francijas normatīvajiem aktiem, Korsika ir teritoriāls kopums (collectivité territoriale) ar nedaudz plašākām pašpārvaldes funkcijām nekā tas ir citos Francijas reģionos. Korsikai, kas ir iedalīta divos administratīvi teritoriālos departamentos – Corse-du-Sud un Haute-Corse – ir sava galvaspilsēta – Ajaccio. Svarīgi atzīmēt to, ka no 1811. gadam līdz 1975. gadam Korsikas abi administratīvi teritoriālie departamenti bija apvienoti vienā. Savukārt abas teritoriālās vienības tika izveidotas 1975. gada 15. septembrī, sadaloties Corse administratīvi teritoriālajam departamentam.
Korsikas abu departamentu kopējā pašvaldība, kas atrodas Ajaccio ir sadalīta vairākās pārvaldes struktūrvienībās: uzņēmējdarbības veicināšanas un attīstības nodaļā; vides jautājumu nodaļā; transporta nodaļā; tūrisma un lauksaimniecības nodaļā; ekonomisko jautājumu nodaļā; par ūdens jautājumiem atbildīgajā nodaļā. Korsikas pašvaldība nodarbojas ar vietējās kultūras dzīves organizēšanu, sporta aktivitātēm un izglītības projektiem. Neskatoties uz to, ka daļa funkciju ir teorētiski iedalītas Korsikas pašvaldībai, tomēr praktiski salas īstenotā rīcībpolitika tiek realizēta saskaņā ar Francijas centrālās izpildvaras norādījumiem. Par to liecina, ne vien īstenotie projekti, bet arī nozīmētie uzraugi Korsikai. Prefektūras atrodas abos Korsikas pašpārvaldes līmeņos. Lēmumiem ir jābūt vai nu saskaņotiem ar Francijas valdības nostāju, vai arī jābūt atbilstošiem Francijas normatīvajiem aktiem un izstrādātajām politiskajām vadlīnijām. Lai arī visas Francijas valdības kopš 1981. gada, kad pie varas nāca sociālistiskā partija ir solījušas pakāpenisku valsts pārvades decentralizāciju, tomēr praksē vairums jautājumu tiek izstrādāti un īstenoti centralizēti.
Svarīgs politiskā pavērsiena punkts bija 2003. gada 6. jūlijs, kad pēc toreizējā Francijas iekšlietu ministra Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy) ierosinājuma Korsikas iedzīvotāji referendumā balsoja par lielāku decentralizāciju uz salas. Saskaņā ar referenduma rezultātiem 50,97% iedzīvotāju balsoja pret decentralizāciju, bet 49,93% atbalstīja šo ieceri. Pēdējās dienās pirms vēlēšanām Korsikas Nacionālais bloks, kas sastāv no deviņām dažādām politiskajām partijām aģitēja vēlētājus noraidīt šo priekšlikumu, jo decentralizācija tomēr var būt mānīgs politisks solījums. Par solījuma mānīgumu liecināja gan abu teritoriāli administratīvo departamentu apvienošana, gan arī Francijas valdības nozīmēto uzraugu klātesamība reģionā. Tāpat arī jāatzīmē, ka Nikolā Sarkozī ierosināja šo jautājumu ar mērķi gūt panākumus un Francijas sabiedrības atbalstu gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Svarīgi atzīmēt, ka gadījumā, ja referendumā būtu balsojums par pilnīgu neatkarības piešķiršanu balsojuma rezultāti būtu pozitīvi. Korsikas iedzīvotāji vēlas politisku un ekonomiskās rīcības neatkarību no kontinentālās Francijas.
Ekonomiskās situācijas izvērtējums
Nedaudz vairāk kā 260 tūkstošu iedzīvotāju apdzīvotās Korsikas ekonomika balstās uz tūrismu un ES, Francijas valdības subsīdijām. Katru gadu uz salas ierodas aptuveni divi miljoni tūristu un paredzams, ka tuvāko 30 gadu laikā to skaits varētu dubultoties. Diezgan likumsakarīgi, ka aptuveni 80 % korsikāņu ir nodarbināti pakalpojumu sfērā, 15% ražošanā un 5% lauksaimniecībā. Ņemot vērā ievērojamo tūristu pieplūdumu vasaras mēnešos, uz salas atgriežas arī daļa to korsikāņu, kuri pārējos mēnešos strādā Francijā un citās Eiropas valstīs.
Tomēr neskatoties uz Korsikas pievilcību tūristu acīs, tās izaugsmes tempi ir par 20% zemāki nekā pārējā Francijā, kas ļauj tai saņemt palīdzību no Parīzes un iepriekš arī no Briseles. Svarīgi atzīmēt arī to, ka 2003. gada 8. janvārī laikrakstā „International Herald Tribune” bija atspoguļots jautājums par ekonomisko izaugsmi Korsikā. Lai Francijas valdībai nevajadzētu Korsikai katru gadu piešķirt papildus līdzekļus no nacionālā budžeta, Nikolā Sarkozī lūdza Eiropas Komisijai piešķirt subsīdijas. No 2000. gada līdz 2006. gadam Korsika no Eiropas Savienības ir saņēmusi finansiālu palīdzību 1,2 miljardu eiro apmērā. Ņemot vērā Korsikas attīstību, kas ievērojami pārsniedz jauno ES dalībvalstu ekonomiskos rādītājus, turpmākajos gados tā palīdzību vairs nesaņems. Lai daļēji mazinātu salas iedzīvotāju pretenzijas un neatkarības centienus laika posmā no 2017. līdz 2014. Korsika saņems 1 miljardu eiro.13 Paturot prātā salas izmērus un iedzīvotāju skaitu, šāds, no Francijas nodokļu maksātāju naudas subsidēts ieguldījumu apjoms ir vairāk kā ievērojams.
Papildus slogu Korsikas ekonomikai rada arī salas iedzīvotāju vecumstruktūra. Līdzīgi kā lielākā daļā Eiropas valstu arī Korsikā mirstība pārsniedz dzimstību, taču Korsikā šis process norit vēl izteiktāk. Prognozes liecina, ka tuvāko 30 gadu laikā 30% salas iedzīvotāji būs pensionāri un proporcionāli samazināsies arī darbaspējīgo iedzīvotāju skaits. Sakarā ar Korsikas lēniem ekonomikas izaugsmes tempiem, tuvāko 23 gadu laikā Francijas valdība ierosinās jautājumu par neatkarības piešķiršanu Korsikai. Francija būs ieinteresēta īstenot šādu politisku soli, jo nevēlēsies, lai Korsikas lēnā ekonomiskā izaugsme aizkavē visas Francijas turpmāko attīstību un tās ietekmi, kā arī lomu Eiropā. Ja tuvāko 23 gadu laikā Korsika kļūst par neatkarīgu valsti, tā var cerēt saņemt finansiālu palīdzību no ES un attīstīt savu, no Francijas citiem reģioniem atšķirīgo, sociālo dzīves modeli. Tas pamatā ir tradicionālās vērtības, kā arī videi draudzīga ražošana. Vienlaikus Korsikas iedzīvotāji līdzekļu iedzīvotāji iegūs arī daudz lielāku neatkarību, ņemot vērā, ka patlaban tai šādi lēmumi ir jāsaskaņo ar Francijas valdības pārstāvjiem.
Visi iepriekšminētie faktori liecina, ka Korsikas neatkarība būtu izdevīga gan Francijai, gan pašai Korsikai. Tomēr būtu naivi cerēt, ka Korsika spētu savu neatkarību izkarot. Vienīgā iespēja iegūt pastāvību ir Francijas nevēlēšanās uzturēt salu, kas grauj tās vienotību un dārgi izmaksā. Varam secināt, ka tuvāko 23 gadu laikā Parīze no Korsikas atteiksies.