Demokrātijām ir svarīgi, ka pilsoņi spēj vienoties par konfliktu risināšanas veidiem un opozīcijas uzvara vēlēšanās automātiski nenozīmē līdzšinējo privilēģiju, īpašumu vai dzīvības zaudēšanu. Tas uzsver pilsoņu kognitatīvo un procedurālo kompetenču un zināšanu un politisko spriešanas spēju. Tā, piemēram, Dž. Rauls (John Rawls) pieprasa „regulatīvo taisnīguma koncepciju, kura principiālā veidā definētu demokrātiskas valsts ideālus un vērtības, tādā veidā nosakot konstitūcijas mērķus un tās robežas. Bez tam, šim politiskajam konceptam jābūt tā izveidotam, ka pastāvētu cerības, ka tas panāk visaptveroša konsensa izveidi, t.i. tāda konsensa, ko akceptētu pretrunīgās reliģiozās, filozofiskās un morāles mācības.”
Šajā jautājumā skeptiski noskaņotie autori apšauba, ka par visu vairāk demokrātijai nepieciešams ētikas pamats. Viņuprāt, vajadzētu būt uzmanīgiem ar vērtību katalogu sastādīšanu. Īpaši liela skepse valda pret apelēšanu pie vērtībām un vērtībās balstītu konstitūciju. Demokrātijai noteikti nav vajadzīga viens visiem saistošs vērtību horizonts, kas aptver visus „labas dzīves” jautājumus. Bet kā formāla konfliktu regulējoša sistēma, demokrātija ir atkarīga no noteiktām, attiecīgo principu veicinošām vērtībām. Lai arī ir pieņemts, ka demokratizāciju galvenokārt izceļ struktūras un konfliktu risināšanas un gribas veidojošie procesi, nevar noliegt arī to, ka demokrātijām ir jābalstās politiskajā kultūrā. Pēc Manfrēda Šmita (Manfred G. Schmitt) labklājība automātiski neveicina demokrātiju, bet gan tikai nes noteiktas izmaiņas politiskajā kultūrā un sociālajās struktūrās. Bet Ronalds Ingleharts (Ronald Inglehart) parāda, ka demokrātijai industrializācija ir veicinoša, jo sniedz noteiktu kulturālo priekšzīmi, iemācot tādas vērtības, kā autonomiju un pašrealizēšanos, kuras savukārt veicina demokratizāciju.
Dzīvotspējīgai demokrātijai ir nepieciešama to veicinoša politiskā kultūra. No tās attīstās pilsoņu demokrātiskās rīcīborientācijas un veido konfliktregulējošās metodes un demokrātiskās institūcijas. Demokrātijas noteikumiem un metodēm jābūt tādām, kuras veicina pilsoņu līdzdalību. Šī iemesla dēļ svarīgs kļūst arī jautājums par pamatvērtībām. Demokrātijām ir nepieciešami orientieri pilsoņiem un politiskajiem aktieriem, lai balstītu demokrātiskās pamatvērtības. Šie orientieri ir kā demokrātijas stabilitātes kritērijs. Runa par morāliem kritērijiem iepriekš noteica, ka ir pamatvērtības, par kurām ir iespējams veidot politiskā kopienas konsensu. Tomēr kuras no vērtībām var tikt sauktas par pamatvērtībām ?
Lai uz šo jautājumu atbildētu nepieciešams atskats par pilsoņu tiesību un pienākumu attīstību. Liberālās pilsoņu brīvības, tiesības piedalīties politiskajos procesos un sociālās tiesības veido sociālas un demokrātiskās tiesiskās valsts izpratni par pilsoniskumu un pilsoņa statusu. Līdz ar tiesībās ir saistītas arī pilsoņa pienākumi. Pilsoņtiesības rada zināmu pilsoņu dispozīciju apveidu nepieciešamību, kas nav saprotama ar ētikas tikumiem, bet kā politiskā tikumība.6 Savstarpēji atšķiras liberālie, demokrātiskie un sociālās valsts politiskie pilsoņu tikumi. Pie liberāliem tikumiem piemīt: likumu paklausība, gatavība kooperēties, taisnīgums un tolerance. Pie demokrātiskām tikumiem piederošas ir gatavība piedalīties atklātās diskusijās (Partizipation), atbildība (gatavība pieņemt lēmumus arī ilgtermiņā), argumentēšana (gatavība aizstāvēt savu viedokli atklāti), pie sociāliem tikumiem pieder taisnīgums un solidaritāte.
No demokrātijas teorijas viedokļa runa ir par tā saucamo „demokrātijas maģisko trīsstūri”: institucionālais ietvars, pilsoņu tiesības un politiskās kultūra. Šo stūru attiecības pieļauj savstarpējo optimatizāciju un sinerģiju vai kompensācijas efektus. Pie institucionālā ietvara blakus tādām institūcijām, kā Parlaments un konstitūcija, pieskaitāma arī demokrātijas pašpārvaldes procesi. Politiskā kultūra aptver demokrātijas pamatvērtības, kā arī pilsoņu kompetences un kvalifikācijas. Pie tām pieskaitāmas no republikānisma veidojies koncepts par pilsoņu tikumiem. No normatīvā demokrātijas teorijas skatījuma demokrātijas stabilitātes tiesiskais atskaites punkts ietver sevī gan pilsonisko tiesību dimensiju, gan arī prasību pēc augstākas pilsoņu tolerances heterogēnā sabiedrībā. Demokrātiju veicinošai institūcijai nav jādarbojas tikai, lai kompensētu nepietiekošu nepieciešamo politisko kultūru, tā var kalpot arī par demokrātiskas politiskās kultūras radītāju un stabilizētāju.
Politiskā kultūra modernā rietumnieciskā sabiedrībā nevar vairs būt tikai tradicionāla dzīves veida piekopšana, konkrēts ētoss, kas nosaka konkrētu dzīvesveidu. Demokrātiskai politiskai kultūrai jāiztiek ar minimālu pamatvērtību sastāvu. Šim minimālajam sastāvam nav jāgrib normēt visu dzīves veidu, tikai jāpiedāvā pamat konsenss, kurā sakrīt dažādie vērtību orientācijas. Tai pat laikā šim pamatkonsensusam jārada labvēlīga augsne tālākai pilsoņu demokrātisko tikumu attīstībai. Demokrātijas pamatvērtības ir tikai daļa no politiskās kultūras, pār kurām valsts vairs nevar pavēlēt, kuras tā nespēj reproducēt, bet no kurām tā ir atkarīga, kad ir jārealizē demokrātiska lēmumu pieņemšana. Tādā veidā demokrātiskā kārtība ir atkarīga no apstākļiem, ko tā pati nespēj izstrādāt, bet priekš kuru reproducēšanas var tikt pieņemti vairāk vai mazāk veicinoši priekšnosacījumi. „Demokrāti nekrīt (..) no debesīm, vai nerodas, kā atbilde uz pieaugošu bezpalīdzīgo poliskās izglītības apelēšanu”, kā pierāda vairāki pētījumi arī politiskā izglītošana var veikt demokrātijas politisko rīcības orientāciju izkopšanu.
Iesakam iepazīties ar šādu papildus literatūru:
- Rawls J. Die Idee des politischen Liberalismus. Frankfurt/M. 1992
- Greiffenhagen M.,Greiffenhagen S. Ein schwieriges Vaterland. Zur politischen Kultur Deutschlands. München, 1979
- Schmitt M. Demokratietheorien. Eine Einführung. Opladen 1995
- Inglehart R. Modernisierung und Postmodernisierung. Kultureller, wirtschaftlicher und politischer Wandel in 43 Gesellschaften. Frankfurt/M.:New York ,1998
- Marshall T., H. Bürgerrechte und soziale Klassen. Zur Soziologie des Wohlfahrtsstaates. Frankfurt/M.-New York 1992
- Forst R. Kontexte der Gerechtigkeit. Frankfurt/M. 1994.
- Buchstein H. Die Zumutungen der Demokratie. Von der normativen Theorie des Bürgers zur institutionell vermittelten Präferenzkompetenz. In: (Hrsg.): Beyme K.,Offe C. Politische Theorie in der Ära der Transformation. PVS-Sonderheft 26/1995
- Offe C.,Preuß U., K. Democratic Institutions and Moral Resources. In: Held D.(ed.): Political Theory Today Cambridge/U.K. 1991
- Greven M.,T. Demokraten fallen nicht vom Himmel. Demokratischer Grundkonsens als Voraussetzung oder Folge demokratischer Politik? In: Klein A.(Hrsg.): Grundwerte in der Demokratie. Bonn-Köln